Upju ugunslaivas un taktika.

Plašāko pielietojumu ugunslaivu koncepcija guva Vjietnamas kara laikā.Vjietnamas iekšzemes ūdensceļu kontrolei izveidojot speciālu ugunslaivu flotili. Upēm domātās ugunslaivas raksturojās ar mazu iegrimi, pretložu bruņu ,nelielu apkalpi un nesamo atbalstieroču nomenkalatūru.  Deleģēto uzdevumu liste ietvēra ūdensceļu kontroli, ugunsatbalsts, speciālās nozīmes grupu izsēdināšana un evakuācija. Mūsdienās upju ugunslaivas ir saglabājušas savu aktualitāti.Valstīm ar lielu iekšzemes ūdeņu akvatoriju ir nepieciešams veikt to kontroli.Tādās Dienvidamerikas valstīs kā Peru, Ekvadora, Kolumbija, Brazīlija galveno draudu rada narkokarteļu aktivitātes Amazones upes baseinā.

                                                       
Citi šodienas upju flotei aktuālie rajoni sistas ar Nīgēras upes deltu, Persijas līci, Filipīnu un Indonēzijas ūdeņu akvatoriju. Upju laivas dalās pēc gabarītiem un tātad arī iespējām. Mazāko laivu priekšrocība ir kompaktums, sniedz iespēju izvērst tās atstatus no Okeāna vai jūru krasta. Kalpojot par tehnisku līdzekli armijas taktikas dažādošanai atsevišķi  ņemtā operāciju sektorā.

                                                       
 Regulārā karadarbībā, nelielu, ātru ,labi bruņotu laivu nogāde iekšzemē tiek veikta ar konteineru palīdzību. Speciālo uzdevumu ietvaros nelielo laivu un apkalpes nogādei var tikt izmantota transportaviācija un helikopteri. Aizjūras uzdevumiem tās veiksmīgi papildina  flotes tehnisko arsenālu. Ar to panākot ka pat atsevišķi ņemta  nesējplatforma ir uzdevumos unversāla.