Bruņas un lādiņa divcīņa ir ar mainīgu raksturs. Laika gaitā īsu laika posmu katrai no pusēm iegūstot nelielu pārākumu. Iegūtā pārākuma neitralizēšana, inicē lādiņa vai bruņas tehnisko rādītāju uzlabošanu.
Bruņtehnika kā inženiertehniskā konstrukcija raksturojas ar salīdzinoši lielu kopējo aizsargājamo laukumu. Tam ietverot : frontālo, sānu un vertikālās virsmas laukumu sumu. Pretlādiņa noturiba piemīt vien tanka frontālai ,,pieres,, daļai veidojot aptuveni 5 % no kopējā bruņas laukuma. Pārejai virsmai esot viegli satriecamai pretinieka prettanku ieročiem. Sānu virsmas laukums ir 4,5-4,7x lielāks par frontālo,, pieres,, projekciju. Papildus bruņas elementu izmantošana izraisa kopējo svara pieaugumu. Ilustrācijai, tanku Leopard-2A5, Challenger-2 un M1A2 Abrams svars atrodas 62-63 t robežās, bet ar papildus bruņu sasniedz 68-71t. Vienlaikus, tanka vertikālās virsmas laukumam turpinot saglabāt minimālo aizsardzības līmeni. Prettanku ieroču klāstam papildinoties ar vertikālās satriekšanas ieročiem, tanka izdzīvošana mūsdienu kaujas laukā kļuva apšaubāma. Tradicionālam, pievienotās bruņu aplikācijas ceļam nonākot tehniskā strupceļā. Tālāk, tanku svaram nonākot pretrunā ar stratēģiskās un taktiskās mobilitātes prasībām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru