Censoņi- Cietā un Šķidrā raķešu degviela-I.

Raķešu evalūcija cieši saistas ar tājās izmantojamo degvielu. Pirmsākumos, ar zalvju uguns raķešu lādiņiem un  2 p.k., iesaistītām pusēm plaši pielietojot  zalvju uguns raķeš lādiņus. Par to vilkmes-impulsa nodrošinātājiem kalpoja presēts pulveris, cietā degviela. Pulvera lādiņam dodot iespēju nogādāt 10kg kaujas moduli lauka artilērijai raksturīgā 6-10 km distancē. Turpmākā perspektīva saistijās ar šķidrās degvielas komponentiem un to dzinējiem. Šķidrai degvielai pārvēršot raķeti par reālu pretinieka iebiedēšanas un satriekšanas ieroci.
Kā raķešbūves celmlauzis jamin vācu zinātnieks Verners Fon Brauns.
Termins Raķete saprotam kā no atmosfēras  noslēgta enerģētiska sistēma, darbībai patērējot iekšējo  degvielu un oksidētāju. Pirmājā raķetē V-2 izmantojot kā degvielu spirtu, bet skābeklim kalpojot par oksidētāju. Degvielas maisijumam  ļaujot nogādāt 750kg smagu kaujas moduli 210/290 km āttālumā. Rezultāts ko sasniedz 1942 gadā, mūsdienās definējot to kā taktisko raķešu rādiusu! Galvenā šķidrās degvielas raķešu dzinēju* priekšrocība, izmantojamā degviela un oksidētājs. Oksidantam ļaujot dedzināt degvielu ar lielāku enerģētisko koificentu.

                                            V-2-spirta-skābekļa degvielas maisijuma raķete.

Raķetes V-2 demonstrētie rādītāji un tuvākās perspektīvas vīzija, piesaista raķešbūvei pasules militāro speciālistu uzmanību.
Darbus turpinot efektīvākas degvielas un jaudīgāku dzinēju izstrādes jomā. Sākot no 1950 g. par šķidrās raķešu degvielas bināro kompozīciju kļūst petroleja un skābeklis.
Skābekļa izmantošana oksidanta lomā saistijās ar tehniska rakstura problēmām,ko radija vielas  fizikālās īpašības-gaisīgums un ugunsbīstamība.  Militārai mērķnozīmei šāda degvielas kompozīcijas bija mazpiemērota.
Izvērsto raķešu kaujas gatavībai patērējot 1-2h, iemesls raķetes degvielas un oksidētāja uzpildīšana. Pilveidojoties raķešu tehnaloģijai radās iespēja degvielu (petroleju) turēt uzpildītu, bet oksidētāja  uzpildīšanai patērēt 30-35min .Skābekļa izmantošana oksidētāja lomai saistās ar sarežģītas atbalsta infrastruktūras izbūvi , tādejādi sadārdzinot raķetes eksploatāciju.
Militārai jomai pārāk sarežģīts un neefektīvs risinājums, izvirzot galvgalī prasību, raķetes pastāvīgo kaujas gatavību.  Turpmāk tam pakārtojot pārejos tehniskos rādītājus. Kaujas gatavība, nozīmēja ka SBR* pēc komandas saņemšanas jastartē iespējami īsākā laika posmā.
 Izmantojamā tehnaloģija ierobežoja kaujas gatavību, bet prasības personālam-augsta eksploatācijas kultūra. Tā ir apveltīta ar lielu pavadošo demaskējošo pazīmju kopumu un ir mazpiemērota mobilai kaujasdarbībai. Turpmākā attīstība saistas ar energo ietilpīgākiem, degvielu maisijumiem. Specifiskām militārām prasībām atbilstoša-degviela un oksidētājs.
Kā blaknes, augsts toksiskums, personālu pakļaujot veselības un dzīvības apdraudējumam. Realitātē, personāla nāve varēja iestāties bez eksplozijas , cēlonis saskarsme ar sūces radītiem nelieliem degvielas pilieniem vai to izgarojumiem. Drošības reglamentam pieprasot, eksploatācijā iesaistītam personālam izmantot ķīmiskās aizsardzības ietērpu. Vienlaicīgi izmantojamās degvielas receptūra vēlāk noteica raķetes mērķiedalijumu --civilā/militārā. Civilā raķešbūve, militārās raķešbūves- blakusprodukts. Iztrūkstot specifisko militāro prasību klāstam, dodot iespēju pielietot militārai jomai mazpiemērotu degvielu un
dzinēju veidus. Par pirmo demobilizēto degvielu kļūstot, militārai mērķnozīmei mazpiemērotais petrolejas-skābekļa maisijums.

ŠRd-Šķidrā-Raķešu- degviela.
SBR-Starpkontinentālā/stratēģiskā/ Balistiskā Raķete.